liepajniekiem.lv
“Pēc aukstajiem mēnešiem ir jauki atkal pagozēties saulē,” viņa pauž.
Nora šeit kopumā var pavadīt vien gadu, taču Liepāju jau ir ļoti iemīlējusi un labprāt šeit atgriezīsies vēl.
– Kas tevi uz šejieni atveda?
– Es piedalos ASV Valsts departamenta finansētā Angļu valodas stipendiātu programmā.
Būtībā tā ir apmaiņas programma angļu valodas skolotājiem no ASV. Viņi mūs sūta uz jebkuru valsti pasaulē. Iepriekšējā akadēmiskajā gadā mani diezgan nejauši aizsūtīja uz Narvu Igaunijā.
Parasti programma ilgst tikai šo vienu akadēmisko gadu un reti kādam paveicas ar atļauju mācīt divus.
Bet man paveicās! Nolēmu izmantot iespēju un pamainīt vietu.
Kāds paziņa iepriekš bija dzīvojis Liepājā, un biju dzirdējusi tikai labu par Liepāju. Zināju, ka šī ir jauka vieta, kur dzīvot. Pārliecināja arī tas, ka nebija jāpārvācas nekur ļoti tālu, jo Igaunija jau tepat kaimiņos.
– Kas mudināja doties strādāt ārpus ASV?
– Vienmēr esmu gribējusi iepazīt citas kultūras. Tāpēc man bija dabiska tieksme interesēties par šo programmu un teikt, ka tas izklausās ļoti forši.
Es gribēju gūt pieredzi arī dažādās izglītības sistēmās.
Un tajā laikā es jutos diezgan izsmelta, jo tas bija pēc pandēmijas. Man vajadzēja kaut kādas pārmaiņas dzīvē.
– Kur vēl esi dzīvojusi?
– ASV, Meksikā, Čīlē. Tagad arī Igaunijā un Latvijā.
– Un kura no visām tām vietām tev ir vismīļākā?
– Domāju, ka sniegšu savu neobjektīvo atbildi – man ļoti patika dzīvot Meksikā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Es tur satiku savu vīru.
No dzīves Meksikā ir tikai labas atmiņas.
Tolaik biju apmetusies Mehiko, kur dzīvo aptuveni 20 miljoni iedzīvotāju. Pilsēta bija ļoti liela. Un ļoti atšķīrās no citām vietām, kur iepriekš biju apmetusies vai viesojusies.
Bet, ja man ļauj izvēlēties otro vietu, tad tā noteikti būtu Liepāja. Man arī šeit ļoti patīk.
– Ir kaut kas, kā tev, šeit dzīvojot, pietrūkst?
– Man šķiet, ka mēs šeit varam iegūt lielāko daļu fizisko lietu, ko vēlamies. Tādā ziņā nekā īsti nepietrūkst.
Varu jau atbildēt arī ļoti banāli un teikt, ka man pietrūkst manu draugu un ģimenes, kas, protams, ir taisnība.
Man šķiet, ka cilvēkus var ļoti ātri sadusmot, sakot, ka ir lietas, kuru man pietrūkst un kuras es šeit nevaru iegādāties. Cilvēki vienmēr atbild ar “nē, to var šeit nopirkt”.
Bet, ja nopietni, tad man pietrūkst iespējas aiziet uz vienu pārtikas veikalu, kur man uzreiz ir liela preču izvēle. Jo īpaši produktiem, kuriem nav ASV vai Eiropas izcelsmes.
Man pietrūkst, piemēram, lielākas čili izvēles, lai pagatavotu autentisku meksikāņu ēdienu.
Nāku no arābu ģimenes, mūsu saknes ir Libānā. Un šeit noteikti var iegādāties daudz produktu, bet ne kaut kādas konkrētas lietas, kas nepieciešamas tradicionālam arābu ēdienam.
– Kāds bija tavs pirmais iespaids par Latviju, Liepāju, cilvēkiem?
– Tik pozitīvs! Man ir bijuši tik labi iespaidi par Latviju tieši no cilvēkiem, kas šeit dzīvo.
Mums vasarā bija kaķis, kurš bija ļoti slims, bet mēs to tad vēl nezinājām. Kad pārvācāmies no Igaunijas uz Latviju, mēs nolēmām daļu vasaras pavadīt ASV. Izveidojām kontaktu ar ļoti jauku meiteni no Rīgas, kura pa to brīdi rūpējās par mūsu kaķi.
Un viņa ir tā, kas saprata, ka kaķis ir slims, un būtībā izglāba ne tikai viņa dzīvību, bet arī apgrieza visu savu dzīvi kājām gaisā, lai par viņu parūpētos.
Tas bija mūsu pirmais kontakts ar latviešiem. Redzējām, cik laipni vietējie var būt, pat, ja dažkārt tas ir kādā īpašā, savdabīgā veidā.
Šo laipnību un sapratni no visiem piedzīvojām vēl un vēl, un es to tik ļoti novērtēju. Tas arī ir tas, kas padarījis Liepāju par diezgan foršu dzīvesvietu.
– Citi ārzemnieki ir teikuši, ka no latviešiem sajūt tādu kā aukstumu. Tas arī piedzīvots?
– Iespējams, dažkārt nācies to piedzīvot. Bet man nešķiet, ka kas negatīvs jebkad būtu vērsts konkrēti uz mani.
Esmu sevi pieradinājusi tik ļoti vairs nesmaidīt garāmgājējiem, jo šeit tas nav pieņemts.
Protams, esmu iemācījusies arī neuztraukties, ja kāds man nepasmaida pretim. Piemēram, kad esmu ASV, tur ir pieņemts, ka kasieri pajautās, kā tev iet, kā pagāja tava diena. Bet šeit cilvēki to īsti nedara.
Pie tā mentāli bija jāpielāgojas, jāsaprot, ka cilvēki nav rupji, nedraudzīgi.
– Tev tā pietrūkst?
– Dažreiz, jā. Ir dienas, kad vairāk, dienas, kad mazāk. Tas gan atkarīgs no tā, kā jūtos.
Ja man ir slikta diena, tad tādas atšķirības cilvēkos man liek justies nedaudz vientuļai, sailgoties pēc mājām. Bet tas nenotiek bieži.
– Tev ir kāda mīļākā vieta vai nodarbe Liepājā?
– Mīlu Liepājas pludmali! Tikpat ļoti esmu iemīļojusi arī mežu gar jūru. Man patīk doties uz kādām no šajos mežos esošajām takām un vai nu vienkārši tur pastaigāties, vai arī doties skrējienā.
Esmu šeit pievienojusies nelielai skriešanas grupai, kas parasti skrien otrdienu vakaros.
Nekad agrāk neesmu dzīvojusi tik tuvu jūrai vai okeānam, tāpēc šie skrējieni ir īpaši.
– Pavadīji vairākus svētkus šeit. Izjuti kādas lielas atšķirības, salīdzinot ar svētku laiku ASV?
– Jā! Manuprāt, izjūtas vienmēr ir citas, ja svētkus nesvini mājās. Pat esot ASV, ja svētkos neesmu pie ģimenes, tad liekas, ka kaut kā pietrūkst.
Man ļoti paveicās, jo abi vecāki Ziemassvētkos ieradās Liepājā. Mums bija pašiem sava Ziemassvētku versija.
Līdz ar to nebija iespējas svētkus pavadīt kopā ar kādu latviešu ģimeni un kārtīgi izbaudīt, kā tad tas notiek šeit.
– Taviem vecākiem patika pie mums?
– Viņiem šeit ļoti patika! Viņus pārsteidza, cik laba infrastruktūra šeit ir un cik viss ir tīrs, ņemot vērā, ka šī nemaz nav tik liela pilsēta.
– Plānojat šeit svinēt arī Līgo svētkus?
– Diemžēl nevarēšu. Tā ir viena no tām lietām, ko tiešām ļoti gribētu šeit piedzīvot, bet vīzai beigsies termiņš 20. jūnijā – dažas dienas pirms svētkiem. Bet līdz tam laikam man jau ir jābūt mājās.
– Ceļosiet vēl kaut kur?
– Pašlaik plānojam palikt ASV. Mēs gan pārvāksimies uz jaunu vietu, kur vēl nekad neesam dzīvojuši.
Vīrs dabūja darbu Minesotas štatā, kas atrodas ļoti tuvu Kanādai. Domāju, ka tur paliksim kādu laiku, jo abi ceram, ka vismaz kādu brīdi vairs nekur nepārvāksimies.
Būtu ļoti jauki beidzot kaut kur nedaudz iesakņoties, jo pēdējo trīs gadu laikā ir sanācis daudz ceļot un mainīt dzīvesvietas.
Bet, protams, neesmu gatava darbam un dzīvei ārzemēs pilnībā atmest ar roku! Pašlaik palikšanu ASV vairāk uztveru kā nelielu pārtraukumu.
– Kā pietrūks no šejienes?
– Biezpiena sieriņi! Man ir ļoti žēl, ka tos nevaru ar lidmašīnu aizvest uz ASV.
Bet man noteikti pietrūks dabas, miera. Iespējas, ka jebkurā brīdī varu iziet no mājas un aizdoties uz pludmali.
Bija vēsas rudens vai ziemas dienas, kad aizgāju uz pludmali un, cik vien tālu varēju saskatīt, biju vienīgais cilvēks tur. Tas nav kaut kas tāds, ko esmu pieredzējusi citviet pasaulē.
Un man tā pietrūks, jo zinu, ka ko tādu nekur vairs neredzēšu.
– Tev šķiet, ka šeit kādreiz vēl atgriezīsies?
– Noteikti! Jau pašlaik mums ir plāns atgriezties uz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem. Tad arī obligāti atbrauktu uz Liepāju.
Es arī ļoti gribētu šeit nosvinēt vismaz vienus Līgo svētkus.
– Bieži pārvietoties no vienas valsts uz otru noteikti ir nogurdinoši.
– Manuprāt, visgrūtākais aspekts tajā visā ir tieši fiziskā pārvākšanās. Ir nogurdinoši pārvest mantas un veikt visu nepieciešamo plānošanu saistībā ar jauno dzīvesvietu.
Tāpat ir arī jāsaprot, kā pārvietoties pa pilsētu, kādi ir apkārtējie pārtikas veikali un kuri man patīk vislabāk. To darīt atkārtoti nav patīkami.
Protams, grūti ir arī pamest savu rutīnu un atvadīties no cilvēkiem – tas rada emocionālo slodzi.
– Kaut ko arī apguvi no latviešiem?
– Manuprāt, tik bieža pārvākšanās mani ir padarījusi daudz patstāvīgāku, neatkarīgāku no apkārtējiem, tagad vairāk pati paļaujos uz sevi.
Esmu sapratusi, ka man patīk būt pašai ar sevi.
Tagad man arī ir lielāka pārliecība kaut ko darīt vienai.
Uzskatu, ka igauņi un latvieši man ir parādījuši, ka dažkārt ir labi pabūt vienam. Ir patīkami dzīvot vidē, kurā tas tiek ne tikai pieņemts, bet arī iedrošināts.
Nezinu, vai tas nozīmē, ka es latviešus kaut kā stereotipizēju vai saku ko nepareizu, bet to es, šeit dzīvojot, redzu.
– Kā vīrs uzņēma pārcelšanos uz Liepāju?
– Mums ir diezgan līdzīgas domas, kad runa ir par pārvākšanos, – abiem pret to nav iebildumu.
Bet viņam šī pieredze noteikti nav bijusi tik viegla kā man, jo viņš šeit neieradās ar jau sarunātu darbu vai kādu konkrētu mērķi, kas viņu fiziski šeit saistītu.
Kamēr esam šeit, viņš strādā tiešsaistē, mācās, bet viņam nav iemesla iziet ārā un komunicēt ar cilvēkiem.
– Kādi ir studenti Liepājā?
– Man šķiet, ka studenti zināmā mērā visur ir vienādi. Lai gan, sākot strādāt Liepājas Universitātē (“RTU Liepāja”), man noteikti bija pie vairākām lietām jāpielāgojas.
Es teiktu, ka man nedaudz arī bija jāpamaina mans mācīšanas stils.
Bija jāsaprot, ka nevaru un nevajag piespiest studentus runāt, ja viņi to nevēlas. Līdzīgi ar darbu grupās.
Īstenībā tas mani pārsteidza, ka studenti ne vienmēr vēlas izteikt savu viedokli par dažām lietām vai arī viņi patiešām labprātāk darbu dara paši, nevis grupās. Pēc manas pieredzes ASV, tas šķiet nedaudz neparasti.
Saprotams, ka nevaru uzspiest savu kultūru vai savu pasniegšanas stilu, tāpēc pielāgojos viņiem.
– Būt par skolotāju vienmēr bija tavs sapnis?
– Tas ir tas, ko gribēju darīt ilgu laiku, vismaz kopš pusaudzes vecuma. Manuprāt, man bija diezgan skaidrs, ka es vēlos darīt kaut ko saistībā ar valodām un, iespējams, saistībā ar bērniem un mācīšanu.
Diezgan tekoši runāju spāņu valodā. Esmu mēģinājusi iemācīties arī latviešu valodu un nedaudz krievu, kad dzīvoju Narvā.
– Kā ar latviešu valodu?
– Noteikti esmu iemācījusies vairāk latviešu nekā krievu valodu. Bet interesanti ir tas, ka latviešu valodu izmantoju mazāk.
Narvā man bieži bija jāmēģina sarunāties krieviski, bet šeit ne vienmēr ir nepieciešams censties runāt latviski.
Universitāte mani un vīru iekārtoja latviešu valodas kursos kopā ar “Erasmus” studentiem, par ko esmu pateicīga. Kaut kādu pamatvārdu vai frāžu zināšana noteikti dod komforta sajūtu.
– Ātri iemācies jaunu valodu?
– Man nešķiet, ka esmu īpaši talantīga uz jaunām valodām. Un, paliekot vecākai, mana atmiņa ir ļoti pasliktinājusies. Tagad lietas varu aizmirst arī pāris sekunžu laikā…
– Tagad jūties labāk?
– Jā, pilnīgi noteikti! Esmu ļoti pateicīga par savu profesionālo izaugsmi, ko piedzīvoju pēdējo gadu laikā. Tā ir bijusi privilēģija strādāt ar dažādām auditorijām un satikt jaunus cilvēku.
Uzskatu, ka, pametot savu ierasto vidi, cilvēks vienmēr piedzīvo izaugsmi.
Varu droši apgalvot, ka Liepāja ir bijusi vieta, kur esmu piedzīvojusi ērtu izaugsmi. Ir bijušas vairākas grūtības, bet tās nav bijušas nepārvaramas.
– Vai esi bijusi arī Lietuvā?
– Jā! Mēs nesen bijām Viļņā tieši ar domu, ka obligāti jāpaspēj pabūt visās trīs Baltijas valstu galvaspilsētās.
Esot Viļņā, likās, ka pilsēta ļoti atšķiras no Latvijā un Igaunijā redzētā.
Mēs ar vīru pat ieminējāmies, ka tur vairāk redzējām līdzību ar ASV, jo uz ielām bija ļoti daudz cilvēku. Ir ļoti forši, ka Lietuva ir tik tuvu Liepājai.
– Redzu, ka tev uz rokas ir dzintara rokassprādze. Pašai arī ir izdevies atrast kādu dzintara gabaliņu?
– Atradu vairākus ļoti maziņus. Bet viens no maniem skriešanas biedriem man uzdāvināja lielu dzintaru. Teica, ka tagad esmu īsta liepājniece!
Vizītkarte
Nora Mahmasani
- Dzimusi 1993. gada 2. jūlijā Frederikā, Mērilendas štatā, ASV.
- Bakalaura grādu valodniecībā ieguvusi Džordžtaunas Universitātē, bet maģistra angļu valodas kā otrās vai svešvalodas mācīšanā Mērilendas Universitātē.
- Precējusies ar meksikāni Huanu Ernandesu.
- Liepājā sāka strādāt 2023. gada augustā.
- Šajā akadēmiskajā gadā RTU Liepājas akadēmijā pasniedza vairākus ar angļu valodu saistītus priekšmetus.
- Hobiji – ēst gatavošana, grāmatu lasīšana, skriešana un izšūšana.
- Sapņu ceļojums būtu uz Taizemi, Japānu vai Vjetnamu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
