I am a happy woman
I am an honest woman
I am a sassy woman
I am a thieving woman
I am a grieving woman
I am a shaking woman
I am a lucky woman
I am a needy woman
I am a scrappy woman
I am a dying woman
I am a reckless woman
I am a happy woman*
(no Mereditas Monkas dziesmas "Happy Woman")
Ejot uz nelielu sarunu jeb četru žurnālistu mini preses konferenci ar Mereditu Monku, es jūtos kā Ostapa Bendera balvas laureāte vai vismaz fināliste. Nu, kāda es žurnāliste, ko es zinu par mūziku, ko vispār jautā ikonām un dievietēm?
Es esmu pieredzējusi Monku, pateicoties Ansim Rūtentālam, kuru pieredzēju, pateicoties tam, ka neatkarīgajā Latvijā visi kļuva ortodoksāli latvietiski – pina prievītes, spēlēja kokles, dejoja "īstos" dančus un dziedāja folkloras kopās, apmeklēja festivālu "Baltika" un sarunājās ar senču gariem. Parādījās pieprasījums pēc "īstās" koklēšanas, un tāpēc pie mums Ģertrūdes ielā dažkārt nakšņoja sirmais Mārtiņš, kurš pasniedza koklēšanu, pats taisīja kokles un kura mazā pirkstiņa nags bija ļoti, ļoti garš un dzeltens. Tas viss bija tik fascinējoši, ka arī es sāku spēlēt kokli un apmeklēt nodarbības pie Mārtiņa Ķīmijas fakultātē. Tās beidzās vēlu, un es vēl nedrīkstēju iet mājās viena, tādēļ pēc tām man dažkārt vajadzēja sagaidīt manu vecāku draugu, kurš "gāja pie Rūtentāla". Tad pie Rūtentāla sāku iet arī es un mājās mani pavadīja viņš – pats Rūtentāls. Viņš dzīvoja pavisam netālu, viņu interesēja mūzika, un viņš lieliski par to stāstīja. Rūtentāls bija īsts melomāns, tikpat dāsns cilvēks kā Monka. Rūtentāla perfektajā rokrakstā ar melno želejas pildspalvu aprakstītās kasetes vajadzētu ieslēgt Dainu skapī vai vismaz ielikt Kultūras kanonā, tik daudzus cilvēkus viņš ar tām ir iedvesmojis. Monku klausījās arī manās mājās, arī mēs ar draugiem. To es atceros mazāk spilgti, nesalīdzināmi skaistāk Monkas balss skanēja no Ķīmijas fakultātes skatuves, uz kuras visi brīnišķīgie "kustoņi" stāstīja stāstus ar saviem tik dažādajiem un plastiskajiem ķermeņiem.
Monku es biju kustējusi. Tikai nezinu, vai ar to pietiek, lai viņai uzdotu jautājumu.
Ejot uz tikšanos, es vairākas reizes iztēlojos to, kā viņu ieraudzīšu un cik siltas būs manas acis no skatīšanās uz viņu. Viņa diezgan ilgi nenāk, līdz mēs kā pirms koncerta esam izrunājuši savu satraukumu un rimušies. Viņa ir maza, trausla un ļoti īsta. Gribētos viņu apsēdināt klēpī, lai viņa man izstāsta pasauli, bet tā diemžēl notiek tikai grāmatās.
Viņai patīk mana kleita. Zaļā kleita, jo sarkanajai bija netīrs plecs, pirms ārā skriešanas nācās to pārvilkt. To kleitu es nevienā drēbju maiņā neatdošu, tas pat zirgam ir skaidrs.
Laikam jau var uzdot jautājumu. Tā kā man pašai šis jautājums šobrīd ir svarīgs, es saņemos un Monkai pajautāju, vai viņai nebija bail uzsākt tik neparastu solokarjeru. Vai nepiemeklēja šaubas? Vai viņa nejutās apmaldījusies?
Šaubas nē, Monka saka. Esot bijis vientuļi. Diezgan ilgi.
Un cilvēki, cilvēki esot reaģējuši diezgan dažādi.
Bet to, ka viņa grib būt māksliniece, viņa esot zinājusi.
Spīd saule, un es viņai ticu. Arī tam, ka viņai par sevi bijis jānoklausās nezin kas, tam arī ticu.
Kāds Monkai pajautā, kāpēc viņa dzied bez vārdiem.
Vārdi ir pārāk tieši, viņa atbild. Tie norāda, kā kaut ko sajust vai saprast. Taču viņa vispār esot vārdu cilvēks un viņas ģimenē daudz spēlējuši vārdu spēles.
Manās skrablatkarīgajās smadzenēs iedegas lampiņa, kuru es ar varu nodzēšu, neko nepajautājot.
Vēl Monka piebilst, ka nāk no dejotājiem un dejotājiem valoda un vārdi nav tik svarīgi. Ka atbrīvošanās no vārdiem mūs savieno kā reiz, pasaules sākumā. Ka šī būšana bez valodas ir ļāvusi pa tiešo, bez tulkojuma sarunāties ar cilvēkiem visā pasaulē. Kad Monka vārdus tomēr izmanto (kā dziesmā "Happy Woman", ko viņa mums koncertā dziedās pēdējo), tad sakārtojot tos kā litānijā vai lūgšanā.
Es klausos un pat nenojaušu, ka viņa runā par maģisku dziesmu, par to dziesmu, kuras laikā koncertā es sajutīšos mierā ar sevi, citiem un visām tām sievietēm, kas manī dzīvo.
Viņa dzird, pamana un priecājas. Viņa priecājas par perkusionistu Džonu, ar kuru sākusi strādāt, jo tas krājis simtiem mazu, dažādi skanošu lietu un Monka skraidelējusi pa Džona māju, priecājoties par tām visām. Savukārt Džons izstāsta, ka ir Mereditas skolnieks un allaž tā juties, turklāt vēl arvien turpina krāt dažādus skanošus niekus. Viņa pamana arī mūs, visus telpā sēdošos un tik dažādos cilvēkus. Mēs jūtamies ieraudzīti un uzklausīti. Ceru, ka visās preses konferencēs ir šāda sajūta. Iešu uz tām vairāk.
Es sajūtos pavisam droši un gribu zināt, vai viņai gadījumā nešķiet, ka mēs, cilvēki, viens no otra attālināmies, un ko vēl bez mākslas var darīt, lai mēs beidzam strīdēties un karot.
Monka pieņem, ka starp cilvēkiem ir telefoni, tāpēc tie cits citu vairs neredz. Ja viņa uz ielas ierauga cilvēku, kurš iegrimis telefonā, tad mēģina tam uzgrūsties. Vēl viņa min, ka nevajag cilvēkus ienīst, tas nav veselīgi. Vajag mēģināt tos saprast, nevis aizmirst, jo citādi tu sāc slepeni ienīst ne tikai to konkrēto cilvēku, bet arī viņam līdzīgos. Tas esot darbs ar sevi, nevis ar citiem. Esot slikti atbildējusi. Vienojamies, ka jautājums ļoti sarežģīts.
Kāds pajautā, vai viņa meditē. To viņa darot katru dienu.
Pats galvenais vispār esot zinātkāre un cilvēki. Viņai ļoti patīkot cilvēki (to var just). Īpaši tādi, kas ir jauki, atsaucīgi un vēlīgi, tikai ar tādiem cilvēkiem esot jēga strādāt. Viņa negribot būt blakus cilvēkiem, kuri nav dāsni, laipni un līdzjūtīgi.
Tam es piekrītu. Mēs parunājam vēl drusku, un es tieku pie kafijas, bildes ar Monku un pat pie ieraksta kladē, kas turklāt nav viņas autogrāfs, bet uzmundrinājums man. Tas ir dāsni.
Koncerts arī ir dāsns, Monka joko un tērzē ar mums. Viņa gan neizstāsta to, ka savā DNS kartē atklājusi – daļa no viņas senčiem ir no Latvijas vai Lietuvas. Preses konferencē vienojamies, ka, protams, no Latvijas, lietuviešiem mēs jau atdevām auksto zupu. Vismaz nosaukumu ziņā mēs esam nelokāmi, nepieņemam Ilgas Reiznieces piedāvāto, acīmredzot folkloristu aprindās lietoto instrumenta nosaukumu "zoba", paliekam pie vecā vargāna, bet kļūst skaidrs, ka publika Monku mīl. Mēs ceļamies kājās, aplaudējam un izsaucam viņu divas reizes uz bis. Tas beidzas, un nav skumji, bet nav arī priecīgi. Nav īsti, ko teikt, un mājās mūziku klausīties arī negribas.
Mereditas Monkas pieredzēšana sākumā šķiet maģiska.
Tad šķiet, ka esmu satikusi skolotāju.
Tad, ka atbalstītāju.
Tad, ka sevi. Ka esmu sadzirdējusi sevi.
Tad, ka citus. Ka esmu sadzirdējusi citus.
I am a happy woman.
P.S. Man nav nekāda naida pret Ventspili, tur dzīvo līksmi draugi un ir izcils muzejs, kur vienā stiklā dzīvo mikrosēne, tomēr paldies, dāsnie ventspilnieki, ka atdevāt mums Miku Magoni, viņš mums sagādā pasaules līmeņa pasauli mainošu pieredzi tepat, "Hanzas peronā".
*
Es esmu laimīga sieviete
Es esmu godīga sieviete
Es esmu nekaunīga sieviete
Es esmu zaglīga sieviete
Es esmu sērojoša sieviete
Es esmu dreboša sieviete
Es esmu veiksmīga sieviete
Es esmu prasīga sieviete
Es esmu nevīžīga sieviete
Es esmu mirstoša sieviete
Es esmu vieglprātīga sieviete
Es esmu laimīga sieviete.
0