Pensionētā žurnāliste Daina Meistere iesaka amerikāņu rakstnieces Belas Kaufmanes grāmatu “Augšup pa lejupejošām kāpnēm”:

“Man tuva ir latviešu klasika – it sevišķi Anšlavs Eglītis, Vizma Belševica, Regīna Ezera. Tomēr šoreiz iesaku izlasīt romānu, ko esmu vairākkārt pārlasījusi, – “Augšup pa lejupejošām kāpnēm”.

Šī grāmata ir ļoti interesanta, un tāda tā varētu būt arī jebkuram mūsdienu jaunam skolotājam un vispār pedagogiem.

Autore interesanti parāda jaunas skolotājas Silvijas Baretas ienākšanu kādā Ņujorkas skolā.

Viņa, kas ieguvusi ļoti labu izglītību, izvēlas darbu nevis pie kādiem superīgiem bērniem elitārā skolā, bet gan visparastākajā skolā, kur viņai piešķir audzināšanā vissliktāko klasi, kurā ir dažādu sociāli nelabvēlīgu ģimeņu bērni no dažādiem sociālajiem slāņiem, ar dažādu ādas krāsu, ar grūtiem raksturiem un traģiskiem likteņiem.

Man ļoti patīk veids, kā ir parādīta skolas, skolotājas un skolēnu dzīve: tas ir romāns – sarakste.

Tur ir gan vēstules starp kolēģiem, gan zīmītes, ar kurām apmainās skolotāja ar kolēģiem un jauniešiem, tur ir gan skolas direkcijas izdotie apkārtraksti, pavēles no kancelejas, teksti no ziņojuma dēļa, skolas iekšējā sarakste, pedagoģiskās sēdes protokoli, ir skolotājas rakstiskās pārdomas, kuras saburzītas un iemestas papīrgrozā.

Interesants stāsts veidojas kā no sīkiem mozaīkas gabaliņiem, par to, kā jaunajai skolotājai veidojas attiecības ar kolēģiem, ar skolēniem, kas notiek skolā, kas notiek ar skolēniem skolā un mājās, par viņu dzīves traģēdijām un par skolotāju savstarpējām attiecībām.

Es to visu pat pārlasīju vēlreiz, lai no mazajiem mozaīkas fragmentiņiem izveidotos kopējais stāsts.

Man patīk veids, kā grāmata ir uzrakstīta un kā pasniegtas skolas dzīves problēmas. Šis romāns ir aktuāls arī mūsdienās pie mums ar visu, kas notiek izglītības sistēmā Latvijā tagad.

Romāns ir dramatisks un pat traģisks, bet es tomēr to neizjutu tā, ka nav iespējams tikt “augšup pa lejupejošām kāpnēm”.

Cilvēcīgā ziņā jaunā skolotāja ieguva pilnīgi citu skatu uz dzīvi un arī saprata – cik ļoti daudz jauniešiem var dot skolotājs.”

Pavāre Biruta Ermansone rosina ieskatīties Roberto Meloni pavārgrāmatā “Piedzīvojumi virtuvē ar Roberto”:

“Man patīk detektīvi un vēsturiski romāni, dzeja, avīzes un pavārgrāmatas. Jā, man patīk lasīt virtuvē ēdot. Bez lasīšanas es nevaru paēst!

Visvairāk lasīju bērnībā, turpinu to joprojām, lasītāji ir visi mani ģimenes locekļi.

Man ir kupla ģimene, tāpēc nācās iemācīties, kā paēdināt sešus vairāku paaudžu ēdājus, kuriem katram citas vajadzības un cita garšas izjūta.

Mājas virtuves treniņš, pavārgrāmatas kā lasāmviela kopš bērnības un ēst gatavošana kā sirdslieta – ar tādu bagāžu reiz sadūšojos pieteikties par pavāri kādā bērnu nometnē.

Tagad tādam trakam solim es vairs nebūtu gatava, bet kļuvu par pavāri un jau vairākus gadus strādāju Liepājas cietuma virtuvē.

Man tur ļoti patīk, tādēļ ka dzīve ir sakārtota un paredzama, kas ir ļoti labi pēc laika, ko pavadīju, strādājot kafejnīcas virtuvē. Tur gana izbaudīju neparedzamību.

Bet iesaku citiem palasīt pavārgrāmatu, kuru uzrakstījis Latvijā populārais itālis Roberto Meloni, kurš savulaik vadīja skatītāju iemīļotu kulinārijas raidījumu.

“Piedzīvojumi virtuvē ar Roberto” ir viena no manām iecienītākajām pavārgrāmatām. Šo grāmatu bieži paņemu rokās, ja man pietrūkst ideju, ko gatavot mājās.

Man ļoti patīk Roberto kā personība. Grāmatu es nopirku, bet man tajā ir arī viņa autogrāfs.

Kovidlaikā mākslinieki brauca nelielos, tādos kā tirdziņu, koncertos, un tāds bija Skrundā, kur mākslinieki uzstājās un arī tirgoja savas lietas. Tur es satiku Roberto.

Pie viņa uz raidījumu nāca dažādi cilvēki – gan slaveni, gan vienkārši, katrs ar savu recepti. Dažkārt tās bija ļoti vienkāršas, labi lietojamas. Tādas man patīk.

Lielākoties mūsdienu pavārgrāmatās receptes ir ļoti sarežģītas ar produktiem, kurus ne katrs var atļauties. Roberto grāmatas ēdienus var diezgan viegli pagatavot. Receptes ir labi uzrakstītas, sīki paskaidrots, kā darīt. Jaunam cilvēkam, ja kaut kas receptes aprakstā ir izlaists, ir grūtāk to realizēt.

Pavārgrāmatai ir ļoti svarīgi, ka to atšķir un pa gabalu vari redzēt, kas tur rakstīts. No grāmatas receptēm bieži vien paņemu kādu nieciņu no katras, nekad visu recepti. Un varu to izmantot savā gatavošanā.

Man patīk, ka Roberto stāsta arī par savu mammu, ko pats gatavo, kas viņam patīk. Man patīk itāļu mentalitāte, vitalitāte, tiešums, ka neslēpj ne dusmas, ne laimīgumu.”

Uzņēmējs Mārtiņš Gineitis Džeimsa Holisa grāmatu “Dzīvot starp divām pasaulēm” izlasījis jau trīs reizes un iesaka to arī citiem:

“Kas tik īpašs šajā grāmatā? Tā ir tiešām pašam sev. Katru reizi, kad to pārlasu, ieraugu tajā kaut ko pilnīgi jaunu.

Nav viegla. Ir rindas, kuras ir jāpārlasa. Bet grāmata ļoti palīdzoša, ļoti atbalstoša, ja gribas daudz interesanta uzzināt pašam par sevi, un vedina atbildēt arī uz neērtiem jautājumiem: ko es daru, kā es daru?

Visai grāmatai cauri vijas lielais jautājums: kāpēc es rīkojos tā un ne citādi? Kāpēc es dzīvoju tik aktīvi, tik intensīvi?…

Daudz piemēru no citu cilvēku dzīvēm, kas parāda – laikam mēs gribam no kaut kā aizbēgt vai novērsties. Tas ir sākums tam, lai ieskatītos sevī, varbūt ieraudzītu piemirstas lietas sevī no agras bērnības, kad vispār veidojās cilvēks.

Man pašam, mēģinot kļūt kaut cik sakarīgam tētim, ir lietas, kuras man kļuvušas aktuālas, iespējams, tāpēc, ka es nebiju atbildējis sev – kāpēc notiek kaut kas tāds, kas notiek?

Ar šo grāmatu esmu daudz par sevi uzzinājis. Tas ir ļoti interesanti, bet – jābūt ļoti atklātam pret sevi.

Diemžēl, lasot šo grāmatu, arī ieraugi, ka tik daudz, cik mēs paši sevi diendienā mānām ar aizbildinājumiem, mēs nekrāpjam nevienu citu.

Izlasot Holisa grāmatu, trīs četras dienas ir ļoti štruntīga sajūta. Varbūt, izlasot grāmatu, sevī ieraudzīsi kādu dēmonu vai senu aizvainojumu. Bet, ieraugot to un kaut kādā ziņā arī samierinoties, arī bez nosacījuma sevi pieņemot, ir iespēja ar sevi strādāt un grūtās dzīves situācijas padarīt vieglākas.

Es redzu, nereti mēs neprotam pieņemt savus bērnības ievainojumus, dzīvojam ar kaunu, bailēm, dusmām, aizvainojumu daudzus gadus un tas mūs iznīcina, grauj.

Būt godīgam ar sevi nozīmē atvērt savas rētas, iztīrīt tās un atkal aizvērt, un dzīvot tālāk mierīgu dzīvi.

No ārpuses neviens mieru dvēselei neiedos. Bet ir iespējams izlīgt ar sevi un nevainot nevienu ārpus sevis.

Šī grāmata arī virzīta uz praksēm, kuras mēs varam ikdienā piekopt, veltot laiku paši sev vai rakstot dienasgrāmatu, vai esot dabā, vai pavadot laiku klusumā. Tikai tad var ieraudzīt, kā mūsu prāts joņo, kurp tas mūs nes un vai tās īstenībā ir mūsu paša izvēles, kurām sekojam.

Šī grāmata palīdz kļūt godīgākam pašam pret sevi, palīdz arī sarunāties ar citiem, sadzirdēt citus cilvēkus pēc būtības.

Holiss saka – mēs augam, kad mēs kaut ko ļoti zaudējam, jo tad mēs esam vairāk kontaktā paši ar sevi. Es pats ikdienā izmantoju jautājumu no šīs grāmatas: ja tu šajā situācijā nevari ieteikt sev neko, tad – ko tu ieteiktu labam draugam? Tad nokrīt maska un grims, ieraugi pats sevi.”

Dziesminiecei, dzejniecei un režisorei Maijai Kalniņai patīk ceļot, tāpēc iesaka citiem Ginta Barkovska grāmatu “Okeāna saviļņotie. Atklāt sevi no jauna”:

“Šī grāmata saviļņo ne tikai okeānu, bet arī mani. No ļoti daudzajām dzīvē izlasītajām grāmatām ir tikai dažas, pie kurām es atgriežos atkal un atkal. Viena no tām ir Edvarda Virzas “Straumēni”.

To ņemu rokā, kad vēlos izbaudīt teksta lēnumu un kad izjūtu vajadzību pēc bagātīga, tēlaina teksta, kurš nepiedāvā pilnīgi nekādus straujus pagriezienus.

Manuprāt, neviena cita māksla nepiedāvā tādu pasauli, ko var iegūt, atverot grāmatu un iedarbinot iztēli; grāmatu nekas nevar aizstāt.

Grāmata “Okeāna saviļņotie. Atklāt sevi no jauna” ir dinamikā pretēja “Straumēniem”, bet tāpat man šķiet ļoti nepieciešama.

Tas ir neprātīga ceļojuma stāsts par diviem latviešiem, par diviem savējiem – par žurnālistu Gintu Barkovski un pasaules apceļotāju Kārli Bardeli, kuri airu laiviņā, bez motora, šķērsoja Atlantijas okeānu no Namībijas līdz Brazīlijai.

Abiem bija mērķis paspēt aizairēties uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm, bet viņi spēles nokavēja par mēnesi, jo okeāns darīja savu.

Milzīgos ūdeņu plašumus, 8297 kilometrus, latvieši pārairēja 142 dienās.

Traks un dulls piedzīvojums, viņu apņēmība un stāsts ir pilnīgi neticams. Grāmata mani saista tomēr ne tik daudz tā notikuma dēļ, bet ar veidu, kā autors, viens no braucējiem, Gints, to izstāsta. Viņa atklāsmes, katrs teikums ir pilns īstas dzīvības.

Stāsts nav tikai par dēkaiņiem un par apbrīnojamo, prātam neaptveramo avantūru, bet tas, ko viņš ir sajutis, sapratis tajā okeānā.

Man tas ļoti palīdz ikdienas būšanā, tāpēc šo grāmatu es ik pa laikam pārlasu, lai gan tā izdota jau pasen, 2017. gadā. Tajā ir kaut kas man ļoti, ļoti tuvs un saprotams, kaut kas tāds, kas spēj dot atkal un atkal man vajadzīgās sajūtas.

Šo grāmatu esmu dāvinājusi arī daudziem saviem draugiem.

Grāmata ir ne tikai patiesa, bet arī ļoti labi uzrakstīta. Autors nepadara pašus par varoņiem, bet sniedz visas tās cilvēciskās atklāsmes, vājības, stāsta par pārbaudījumiem, kas nāca pār viņiem, par domām un sajūtām, ko cilvēks spēj piedzīvot, tik ilgu laiku atrazdamies projām no civilizācijas, nebeidzamā ūdens klajumā, vietās, kur pat lidmašīnas pāri nelido. Tu esi ūdenī un airē ar savām rokām!

Šī grāmata ir apliecinājums cilvēka gara spēkam, neticamam domu spēkam un mūsu iespējām, kā mēs varam justies un kā mēs drīkstam uz šīs zemes dzīvot.

Tas vienkārši suģestē. Tas gara spēks dod iedvesmu ikdienā un apziņu, ka mūsu daudzie “bet” ir tikai tādi pašu izdomāti. Nav jau visiem jābrauc pāri okeānam, un es to nespētu, bet savu dzīvi veidot tādu, kādu vēlos, – to gan. Šī grāmata ir tam apstiprinājums.

Autora stāsts ļoti saskan ar to, kā es redzu pasauli, kā es vēlos dzīvot, ikdienā elpot pilnu krūti, dzīves prieku gūt ik dienu, tādā ziņā šī grāmata noteikti ļoti palīdz jebkuram.

Šī grāmata ir laba literatūra ar saistošu valodu. Nav ļoti bieza, bet katra lappaspuse ir piesātināta.”

Liepājniece Inta Vanaga iesaka izlasīt grāmatu “Ekspedīcija “Pasaules jumts””:

“Reiz man sanāca piedalīties pārbūvētu vācu ugunsdzēsēju mašīnu izmēģinājumā Ērgļos, jo tolaik ceļotājs Valdis Brants ar šiem auto gatavojās doties ekspedīcijā uz Dienvidameriku.

Tajā reizē piedzīvojām kuriozus un man bija iespēja Valdi un viņa līdzgaitniekus iepazīt.

No tā laika piedzīvojumiem es sekoju līdzi Valda Branta ekspedīcijām. Tā arī par manu mīļāko grāmatu ir kļuvusi sērijā “Aiz apvāršņa” 2002. gadā izdotā grāmata “Ekspedīcija “Pasaules jumts”” par to, kā latvieši ar “GAZ 66” izbraukājuši Himalajus.

Grāmatu sastādījusi Kristīne Matīsa, teksta autori ir ekspedīcijas dalībnieki Uldis Šņore, Harijs Sils, Pēteris Tidriķis, Agita Baltgalve, Valdis Brants.

Es to izlasīju vienā elpas vilcienā.

Tā man vienmēr stāv pa rokai, pārlasu, kad gribu izklaidēties. Tā ir uzrakstīta aizraujoši, ceļojuma dienasgrāmatas formā.

Man patīk, ka ekspedīcijas dalībnieki ir izdarījuši to, par ko citi teiktu – nemūžam, tas nav iespējams! Traki cilvēki – man viņi ir kā paraugs. Uz tādiem balstās pasaule. Viņi neņaud un nepīkst, ka nav šis, nav tas – viņi dara.

Es toreiz Ērgļos redzēju, kādos apstākļos viņi darbojas un kā. Naudas nav, bet ko var dabūt gatavu, ja grib, ja ļoti kaut kas interesē! Nevis čīkstēt, ka naudas nav.

Grāmatu izlasīt ieinteresēja arī tas, ka ekspedīcijas dalībniekus iepazinu personīgi.

Vispār mani saista izzinošas grāmatas.

Ļoti patīk lasīt par ceļojumiem.

Lasu arī dažādas enciklopēdijas, vārdnīcas, ievērojamu cilvēku biogrāfijas, grāmatas par vietām un notikumiem.

Viens no iecienītākajiem daiļliteratūras rakstniekiem – Alberts Bels, īpaši viņa “Cilvēki laivās”, jo tam darbam arī pamatā ir vēsturiski fakti. Es salīdzinu viņa rakstīto ar arheoloģiskajiem pētījumiem, daudz kas sakrīt. 

Vēl viena interesanta grāmata ir 2002. gadā izdotā krievu acu ķirurga, profesora Ernsta Muldašova sacerējums “No kā mēs esam cēlušies” par Himalaju zinātnisko ekspedīciju. Ar šo tā ģimenē aizrāvāmies, ka izlasījām visas Muldašova grāmatas.”